Starp dažādām injicēšanas metodēm no mūsdienu ārsta-kosmetologa arsenāla, viena no vadošajām mūsdienās tiek uzskatīta biorevitalizācija. Šī procedūra paredz intrakutānu hialuronskābes ievadīšanu, taču optimālākā hialuronskābes koncentrācija preparātos biorevitalizācijas veikšanai izraisa diskusijas speciālistu vidū.
Vladimirs Habarovs, ķīmijas zinātņu doktors, ANO „Hialuronskābes zinātniski pētnieciskais centrs” direktors, Maskava
Jau klasiski biorevitalizācija tiek uzskatīta par „....intrakutānu nemodificētas hialuronskābes (hialuronāla) injekcijas metodi, kas palīdz atgūt fizioloģisko vidi un normālus vielapmaiņas procesus dermā”.
Vairāk kā 10 gadu pieredze natīvās hialuronskābes izmantošanā biorevitalizācijas veikšanai ļauj noteikt galvenās īpašības šiem preparātiem. Tas ir īpaši svarīgi mūsdienu apstākļos , kad estētiskās medicīnas injicējamo preparātu tirgū tiek piedāvāts desmitiem biorevitalizantu , kas atšķiras viens no otra ar koncentrāciju , molekulārmasu, hialuronskābes izcelsmes avotu.
IEMESLI HIALURONSKĀBES IZMANTOŠANAI BIOREVITALIZĀCIJAI
Estētiskā medicīna piedāvā anti-age jeb pretnovecošanas programmas, kas darbojas ne tikai uz jau esošiem ādas bojājumiem, bet arī uz ādas dabīgo spēju stimulāciju un optimizāciju. Neapšaubāmi, viena no galvenajām metodēm, kas risina šīs problēmas, ir biorevitalizācija. Galvenais šīs metodes pielietošanas mērķis ir audu šķidruma rezervju papildināšana un optimālu apstākļu radīšana šūnu funkcionēšanas uzlabošanai, tas nozīmē, arī endogēnās hialuronskābes sintēzes aktivizācijai un citu starpšūnu matriksa komponenšu sintēzei dermā.
Starpšūnu matrikss ir dinamiska sistēma. Tā struktūras ar dažādu ātrumu nepārtraukti atjaunojas- sabrūk un tajā pašā laikā veidojas no jauna/sintezējas. Dermas šūnu struktūru konsekvence jeb nemainība, tāpat kā visa organisma homeostāze, balstās uz nepārtrauktiem katabolisma un anabolisma procesiem. Pateicoties organisma savstarpējas mijiedarbības, regulācijas, koordinācijas sistēmas pilnībai, kas nodrošina šos katabolisma un anabolisma procesus, tiek nodrošināta iekšējo matriksa parametru uzturēšana normas robežās. Neaizvietojams apstāklis, lai saglabātu šūnas stacionāro stāvokli jeb šūnas homeostāzi, ir vielu un enerģētiskā apmaiņa. Un, pats svarīgākais, - substrāta deficīts vai metabolītu, piemēram, hialuronskābes pārpalikums, ir stresa faktori, kas var izsaukt metabolisma regulācijas un šūnu struktūru reģenerācijas traucējumus dermā. Tajā skaitā liekais eksogēnās hialuronskābes daudzums var novest pie nevēlama efekta.
KĀ NOTEIKT HIALURONSKĀBES OPTIMĀLU DAUDZUMU/ OPTIMĀLO HIALURONSKĀBES IEVADĪŠANAS DAUDZUMU
Ņemot vērā augstāk minēto, kļūst skaidrs, ka hialuronskābes ievadīšanas daudzums ir ļoti svarīgs parametrs, veicot anti-aging jeb pretnovecošanas procedūras. Saistībā ar šo, Vispārējās patoloģijas un patofizioloģijas zinātniski pētnieciskajā institūtā Krievijas Medicīnas Zinātņu akadēmijā, medicīnas zinātņu doktora A.A. Moskovceva vadībā tika izstrādāts darbs, kurā tika pētīta hialuronāla koncentrācijas ietekme uz fibroblastu dzīvotspēju.
1.attēls. EA.hy926 endoteliocītu metaboliskā aktivitāte (līkne 1, 2) un epidermas/virsādas fibroblastu metaboliskā aktivitāte (līkne 3, 4) attiecīgi 24h un 48h dažādas koncentrācijas hialuronskābes preparātu iedarbības rezultātā.
Attēlā atspoguļotie rezultāti pierāda to, ka paaugstināta hialuronāla koncentrācija audu kultūrā (virs 0,5 masas % vai 5 mg/ml) noved pie devas- atkarīgas fibroblastu izdzīvošanas samazināšanās. 2 masas % ialuronskābes koncentrācijas rezultātā notiek 20- 25% šūnu bojāeja. Galvenā dermas fibroblastu funkcija ir dalība starpšūnu vielas metabolisma procesos. Galveno saistaudu ārpusšūnas matriksa komponentu- kolagēna, elastīna, retikulāro šķiedru un starpšūnu matriksa- stāvoklis un funkcija ir atkarīgi no fibroblastu funkcionālās aktivitātes.
KĀ PAREIZI APRĒĶINĀT OPTIMĀLO HIALURONSKĀBES DAUDZUMU PROCEDŪRAS VEIKŠANAI?
Acīmredzami ir tas, ka šūnas struktūru metaboliskās aktivitātes samazināšanās var novest pie katabolisma un anabolisma procesu disbalansa. Ir nepieciešams izvairīties no nevēlamas preparāta pārdozēšanas, tāpēc ir jāzina, precīzi kāds daudzums biorevitalizanta pacientam būs droši izmantot, injekcijas veidā veicot preparāta ievadi. Izvērtēsim, kāds hialuronāla daudzums var tikt ievadīts pacientam vienā reizē. Ja injekcijas zonas aptuvenie izmēri ir 20x20 cm (400 cm2), tad pie dermas vidējā biezuma- 4 mm- dermas slāņa apjoms sasniedz 160 cm3. Hialuronskābes fizioloģiskā koncentrācija dermā ir 0,05 masas % (0,5 mg/ml). Tādējādi hialuronāla fizioloģiskā koncentrācija injekcijas zonā sastāda 160 cm2 x 0,5 mg/cm3= 80 mg.
Neskaitāmi pētījumi pierāda, ka ar vecumu saistītā endogēnās hialuronskābes daudzums pacienta ādā kļūst pamanāms tikai pēc 60 gadu vecuma, bet galvenās/pārējās hialuronskābes daudzuma svārstības notiek saistībā ar sezonāliem faktoriem (tajā skaitā/ it īpaši, hialuronskābes satura samazināšanās ādā vasaras periodā notiek galvenokārt ultravioletā starojuma rezultātā). Šīs daudzuma svārstības sastāda 15-20% no attiecīga fizioloģiskā daudzuma. No tā izriet, ka maksimālais biorevitalizējošais efekts var tikt sasniegts/ ir sasniedzams, ievadot 2- 2,5 ml 0,5% vai 1- 1,5 ml 1% hialurona hidrogela.
Svarīgi ir atzīmēt/ņemt vērā, ka 1% (10 mg/ml) hialuronskābes šķīdums ir maksimālā biorevitalizanta koncentrācija. Izpētīsim šo faktu sīkāk.
Ir labi zināmas hialuronāla makromolekulu īpašības pat pie salīdzinoši nelielām koncentrācijām (0,05- 0,1 masas %)- veidot viskozas hidrogela struktūras ūdens šķīdumos. Hialuronskābes molekula ar molekulmasu 1- 1,5 miljonās daļas Da ir spējīga sorbēt kā minimums 100 reizes vairāk ūdeni, salīdzinot ar pašas svaru. Tādējādi 1% hialuronāla šķīdumā viss ūdens atrodas saistītā veidā. Tā makromolekulām šādā šķīdumā piemīt ievērojama konformācijas dažādība, bet kā likums, tās veido puscieta kamola struktūru. Veidojot vairāk vai mazāk cietu kamolu, polisaharīda molekulas piesaista milzīgu daudzumu ūdens, veidojot salīdzinoši lielus domēnus.
KĀPĒC IR SLIKTI IEVADĪT PĀRĀK LIELU HIALURONSKĀBES DAUDZUMU?
Kā uzrādīja hidrodinamiskie pētījumi, reālais hialuronāla ķēžu blīvums molekulārajā domēnā nav augsts (aptuveni 0,1- 0,5 masas %), bet ir atkarīgs no paša molekulārās masas. Ievadot šādu gelu ādā, divvalentie dermas starpšūnu matriksa kalcija un magnija joni saistās ar pievienotām hialuronskābes molekulām un formē polimēra ķēžu šķērseniskās jonu šuves. Palielinoties šķērsenisko jonu šuvēm, gels iegūst grūti šķīstošu apjomīgu struktūru. Tajā pašā laikā samazinās tā poru izmērs, kas apgrūtina šādas struktūras caurlaidību šķelšanas fermentiem (hialuronidāzēm). Rezultātā palēninās arī gela izvietošanās dermas starpšūnu telpā un hialuronskābes katabolisms.
Palielinoties hialuronskābes koncentrācijai gelā, īpaši par 1 masas %, veidojas blīvs starpmolekulārs režģis, kas rezultējas ar ievērojamu tā viskozitātes pieaugumu. Koncentrētos hidrogelos hialuronskābe vairs nevar pastāvēt kā neatkarīga substance un veidot dažādas telpiskas struktūras. Iespējamas tikai tādas konformācijas, kurās katras molekulas katra disaharīdu saite telpiski aizņem tikai to vietu, ko neaizņem blakusesošās kaimiņmolekulas. Tāpēc koncentrētos šķīdumos molekulārie kamoli ir ievērojami savīti savā starpā un vietām veido apvidus, kur ir samazināts ūdens daudzums. Šajos apvidos hialuronskābe ir it kā ne līdz galam izšķīdusi un veido saspiestai švammei līdzīgu struktūru. Šādiem hidrogeliem iekļūstot ūdens vidē (derma sastāv no 70- 80% ūdens), hialuronskābes kamoli iztaisnojas, izveidojot enerģētiski izdevīgāku konformāciju, un sāk pievilkt ūdeni no dermas starpšūnu (intersticiālās) telpas. (Tas pats notiek, kad saspiesta švamme atbrīvojas no deformējoša avota.) Tādējādi intrakutāni injicēti augsti koncentrēti hialuronāla geli veicina, lai cik paradoksāli tas nebūtu, nevis dermas hidratācijas pieaugumu, bet tieši pretēji- hidratācijas samazināšanos dermā. Tas ir pierādīts klīnisko pētījumu rezultātos, kas tika veikti 2008. gadā Krievijas Federācijas Veselības ministrijas Plastiskās ķirurģijas un kosmetoloģijas institūtā V.G. Zmazovas vadībā.
Testēšanai tika izmantots biorevitalizants ar 1,4% hialuronskābes koncentrāciju un 1,6 miljonās daļas Da molekulāro masu. Ādas kvalitātes raksturojumu aparātu mērījumi tika veikti dinamikā- pirms izmeklējamā preparāta pielietošanas un 2, 4 nedēļas pēc izmeklējamā preparāta ievades. Visiem pacientiem ādas hidratācijas līmenis pirmo 2 nedēļu laikā pēc injekcijas ievades samazinājās (par 8- 14%). 2 nedēļas pēc injekcijas ievades, pacientiem pakāpeniski sāka pieaugt ādas hidratācijas līmenis, 4. nedēļas beigās tas pieauga par 12- 15 %, salīdzinot ar sākotnējiem parametriem. Šie dati liecina par to, ka līdzko eksogēnās (ievadītās) hialuronskābes daudzums biodegradācijas rezultātā samazinājās līdz normālam fizioloģiskajam līmenim, preparāts sāka iedarboties revitalizējoši. Šāds devas atkarīgs efekts var novest pie dažādām negatīvām sekām.
KĀ HIALURONSKĀBES PĀRPALIKUMS VAR KAITĒT?
Labi zināms Avicenna teiciens „Viss ir inde un viss ir zāles” precīzi raksturo to, ka dažādu ķīmisko savienojumu un fizisko faktoru fizioloģiskā iedarbība kā likums ir devas atkarīga. Ievērojama hialuronskābes daudzuma ievades rezultātā notiek intersticiālā ūdens pārdale starpšūnu matriksā, kas ir būtisks dermas stresa faktors. Tā vietā, lai „...sasniegtu ādas atdzīvināšanas efektu un, pateicoties kvalitatīva starpšūnu matriksa izveidei un fibroblastu proliferatīvās aktivitātes palielināšanai ģenētiski ieprogrammētos ietvaros, paaugstinātu ādas adaptācijas spējas”, kā tas tiek atspoguļots dažādos rakstos par biorevitalizāciju, liela daudzuma hialuronskābes preparātu injekcijas tieši pretēji noved pie audu un šūnu homeostāzes destabilizācijas.
Fibroblastiem un citiem dermas struktūrelementiem zaudējot ūdeni, mainās pH, jonu sastāvs, starpšūnu matriksa jonu iedarbības spēks, kas var traucēt normālu matriksa olbaltumvielu funkcionēšanai un aktivitātei olbaltumvielu struktūras izmaiņu vai daļējas denaturācijas dēļ. Uz olbaltumvielu agregātu virsmas novietojas hidrofobas aminoskābes- triptofāns, tirozīns, fenilalanīns, kas parasti olbaltumvielas trīsdimensionālā struktūrā novietojas makromolekulas iekšpusē. Minētās aminoskābes aktīvi absorbē ultravioleto starojumu ar 280 nm viļņa garumu, tāpēc olbaltumvielas kļūst jutīgākas pret attiecīgo spektru. Kā rezultātā notiek nestabila olbaltumvielu konformācijas izmaiņas, kas noved pie olbaltumvielu agregācijas un patoloģisku olbaltumvielu nogulšņu (amiloīda) veidošanās. Kā arī ultravioletā starojuma veicināto enerģijas pārneses procesu rezultātā, hidrofobās aminoskābes var piedalīties singleta skābekļa formēšanā- tā ir aktīvā skābekļa forma, kas piedalās oksidatīvā stresa procesos. Singlets skābeklis, kas ir hidroksilradikāļa priekštecis, veicina dermas starpšūnu olbaltumvielu starpmolekulāru šķērssaišu veidošanos. Tas ir ļoti nelabvēlīgs process, kas noved pie kolagēna fizikāli- ķīmisko īpašību pasliktināšanās, tā elasticitātes un uzbriešanas spējas samazināšanās un rezistences veidošanos pret kolagenāzi, tādējādi veicinot kolagenozes attīstību.
Rakstā atspoguļotie dati pārliecinoši norāda, cik svarīgs parametrs ir hialuronāla koncentrācija biorevitalizācijas preparātos, veicot estētiskās procedūras. Praksē noteikt, vai ir notikusi biorevitalizanta pārdozēšana var pēc tā, cik ilgi pēc injekcijas saglabājas papulas. Ja papula, kas izveidojusies injekcijas vietā, neuzsūcas pāris dienu laikā, tad tā ir tieša norāde uz lieku daudzumu ievadītās hialuronskābes.
Cilvēka āda ir orgāns, kas pirmais cieš no negatīvajiem ārvides faktoriem. Tai ir augsts adaptēšanās un reģenerācijas potenciāls. Tāpēc pēc vienas palielinātas hialuronāla devas ievades reizes, protams, nozīmīgas negatīvas sekas netiks novērotas. Taču nedrīkst aizmirst par to, ka biorevitalizācijas kursi sevī kā likums iekļauj 3- 5 injekciju procedūras un notiek ar periodiskumu 2- 3 reizes gadā. Tādas „pretnovecošanas” biorevitalizanta injekcijas ar paaugstinātu pieļaujamo hialuronskābes devu, kas pielietotas vairāku gadu garumā, var ievērojami pasliktināt pacienta ādas stāvokli. Mūsu uzdevums ir pievērst ārstu- kosmetologu un pašu pacientu uzmanību uz iespējamām šādu procedūru sekām.
Ir jāatceras, ka papulas, kas ilgi neuzsūcas pēc biorevitalizanta ievades ir ne tikai kosmētisks defekts, bet nopietns iemesls, lai atteiktos no šāda preparāta izmantošanas. Apskatot šo tēmu, likumsakarīgi var rasties jautājums- vai līdzīga situācija var veidoties, izmantojot hialuronskābes bāzes fillerus, ņemot vērā to, ka polisaharīda koncentrācija tajos sastāda 2% un vairāk? Izmantojot fillerus, pastāv maza iespējamība, ka varētu rasties šāda veida problēmas, jo nemodificētas hialuronskābes sorbējošā spēja ir daudzas reizes mazāka.
Raksts veidots balstoties uz http://www.beauty-face.ru/ materiāliem