Viņš ir GenuTrain izgudrotājs. Profesors Dr. med. Heinrihs Hess (Heinrich Hess) pauž savu viedokli par jaunā GenuTrain adījumu, stīpām un polsteri.

Kas ir tas īpašais GenuTrain jaunās paaudzes adījumā?

Prof. Hess: Tagad tas ir strukturētāks. Ir uzlabota fiksācija ar ādu, tādējādi maksimāli palielinot atbalsta stabilizējošo iedarbību. Paceles (ceļa aizmugurējās daļas) risinājums ir mans mīļākais elements. Tā ir zona, kas rada izaicinājumu visiem atbalstiem. Mums ir izdevies paceles zonu izveidot tādu, lai tā būtu patīkami mīksta un gaisa caurlaidīga, vienlaikus nezaudējot fiksāciju.

Stīpas bieži netiek pietiekami novērtētas.

Prof. Hess: Un tas ir nepareizi. Stīpas ir būtiska produkta detaļa, kas nodrošina pareizu tā atbalstu un funkcionēšanu. Tagad tās ir izgatavotas no īpašas plastmasas un šī materiāla izturība ir īpaši pārbaudīta. Stīpas iztur neierobežotu skaitu dažāda veida kustības, liekšanu un stiepšanu, nedeformējot un nebojājot tās.

Omega polsteris tagad saņēma vērtējumu „+”.

Prof. Hess: Par to mēs esam īpaši lepni. Mūsu patentētajam polsterim jau ir divi „pretsāpju trigerpunkti”: meniska spārni abās ceļa kauliņa pusēs locītavas dobuma augstumā un Hoffa spilventiņi zem ceļa kauliņa. Tagad tajos ir integrēti kustīgi silikona elementi. Tas ir jaunums, un tas ir tas pluss. Tāpat kā iepriekš, meniska spārni iešanas laikā nodrošina sāpju mazinošu mikromasāžu. Tikmēr Hoffa punkti mijiedarbojas ar  tā dēvēto Hoffa taukaudu spilventiņu. Tā funkcijas ir zināmas un ir neticami daudzveidīgas. Tas nav tikai taukaudu spilventiņš. Tas pilda stiepšanas, spiediena un sāpes uztverošas funkcijas (sk. arī interviju ar prof. Hammeru (Hammer), 20.-21. lpp.). Ķīniešu akupunktūrā to apzīmē par ceļa locītavas aci. Es to nodēvētu par ceļa locītavas miesassargu. Ar mūsu Omega + Pad mēs spējam veicināt arī pašdziedināšanu, pretiekaisuma vielmaiņas procesus, un tas viss tiek attiecināts uz Hoffa taukaudu spilventiņu. Šī ir absolūti unikāla īpašība.

 -----------------------------------------------------------

Propriocepcija

Jauni atbalsti, jauni kairinājumi?

Profesors Dr. med. Nīlss Hammers (Niels Hammer) no Otago Universitātes (University of Otago)/Jaunzēlandē Anatomijas nodaļas propriocepcijas pētniecībā, it īpaši neiromehānikā, saskata jaunas ārstēšanas metodes

skeleta-muskuļu sistēmas saslimšanām.

Profesors Dr. med. Nīlss Hammers.

Kā jūs aprakstītu propriocepciju?

Prof. Hammers: Propriocepciju var aprakstīt kā ķermeņa spēju apzināties savu novietojumu un kustību telpā un koordinēt to. Medicīnā, it īpaši ortopēdijā un reabilitācijā, ar to pārsvarā domā spēju uztvert locītavu, ekstremitāšu vai ķermeņa daļu relatīvo stāvokli un pozīciju. Propriocepcija primāri ir aizsargfunkcija. Turklāt tai piemīt vissvarīgākais stimuls koordinējot sarežģītus kustību procesus, piem., iešanu.

Vai propriocepciju ir iespējams izmērīt?

Prof. Hammers: Vēl pirms dažiem gadiem mums nebija daudz šādu iespēju. Šodienas jaunās metodes, piem., funkcionālās magnētiskās rezonanses attēli un transkraniālā magnētiskā stimulācija, ļauj saņemt interesantas atziņas. Daudzsološa attīstība vērojama arī sensortehnoloģijā, ar kuru relatīvi precīzi ir iespējams noteikt muskuļu reakciju un zemapziņas pozicionālos refleksus.

Kā var aprakstīt situāciju celī?

Prof. Hammers: Ceļgalā ir ļoti blīvs nervu tīkls. Tas galvenokārt ietekmē noteikta veida receptorus, proti  mehanoreceptorus. Tie lielākoties koncentrējas cīpslās un saitēs. Ceļgalā mehanoreceptorus iespējams atrast krusteniskajās saitēs un sānu saitēs, kā arī apkārt esošajās cīpslās, arī pie meniskiem un pat vietās, kas atrodas tuvu locītavu virsmai.

Vai ir atšķirības jutībā?

Prof. Hammers: Jutība galvenokārt ir atkarīga no receptora veida. Brīvie nervgaļi, kā arī Pačini un Goldži receptori lielākoties ir specializējušies lielāka spēka un garuma izmaiņu uztverē. Ruffini nervgaļi un neiromuskulārās vārpstiņas reaģē jau uz mazām stāvokļa un pozīcijas izmaiņām. Izņemot cīpslu receptorus, visus šos receptoru veidus var atrast saitēs; Ruffini, Pačini un Goldži receptorus – papildus arī meniskos, turklāt brīvie nervgaļi atrodas tuvu locītavu virsmai un Hoffa taukaudu spilventiņos.

Sarežģīta neirālā situācija celī.

Prof. Hammers: Tas, cik sarežģīti ir savienojumi celī, kļūst skaidrs, aplūkojot divus principus: Trīs perifērie nervi ceļa locītavā, tā dēvētie Nervi articulares, gādā tikai un vienīgi par ceļa locītavu. Tur atrodas vēl citi nervi, kas gādā par apkārt esošajiem muskuļiem, kā arī nervu gali, kas sniedzas līdz locītavas kapsulai. Šis blīvais nervu tīkls nozīmē to, ka lielākā daļa cīpslu un saišu ir savienotas ar vismaz diviem dažādiem nerviem, kas pa vienam pievienoti katrā galā. Ja apzinās, cik ceļa locītava kā orgāns ar divām asimetriskām locītavas virsmām, diviem atšķirīga lieluma kondiļiem un ceļa kauliņu kā papildu locītavas daļu ir sarežģīta, šī īpašā aprūpe šķiet pat nepieciešama. Neiromehānika kļūst par atslēgas vārdu šajā kontekstā – tā ir nervu sistēmas un kustību aparāta saskarne un sasaiste. Šeit līdzās jaunām treniņu metodēm paveras dažādas iespējas muskuļu un skeleta sistēmas slimību ārstēšanā.

Kādu lomu šeit var spēlēt atbalsti?

Prof. Hammers: Klīniski eksperimentāla izpēte par atbalstiem šajā kontekstā ir relatīvi jauna. Skaidrs ir tas, ka medicīniski iedarbīga atbalsta kompresija ne tikai sadala, bet arī maina spiedienu uz locītavu, tādējādi ietekmējot gan mehanoreceptorus, gan hemoreceptorus. Ādas kustīgums tiek mainīts attiecībā uz pamatā esošām muskuļu fascijām un saitēm, kas arī izraisa jaunu kairinājumu veidošanos. Atbalsti maina arī mīksto audu daļu kustīgumu un turklāt veicina jaunu kairinājumu kombinācijas. Tādējādi atbalsti, ļoti iespējams, rada jaunus kairinājumus un izraisa jaunu kairinājumu kombinācijas.

Vai ir iespējams, mainot kairinājumus ar atbalsta, piem., jaunā GenuTrain palīdzību, novērst varbūtējos pieraduma efektus?

Prof. Hammers: Arī tas ir ļoti atkarīgs no receptora veida. Ruffini nervgaļi, piem., adaptējas ļoti lēni, tas nozīmē, ka pieraduma efekts kādai noteiktai locītavas pozīcijai izveidosies tikai pēc kāda laika. Turpretī Goldži receptori un neiromuskulārās vārpstiņas kairinājumiem adaptējas ārkārtīgi ātri. Līdzās receptoram, kas rada kairinājumu, svarīga loma ir muguras smadzenēm un vadības centriem. Šīs sarežģītās sistēmas gadījumā pieraduma efekti pastāv receptora, muguras smadzeņu un smadzeņu garozas līmeņos. Tos var pārvarēt, uz kādu laiku pārtraucot kairinājumu vai mainot kairinājuma veidu. Tādējādi ir iespējams tos novērst.

Mehanoreceptori atrodas ādas dermālajos slāņos un reaģē uz attiecīgi atšķirīgām fiziskām ietekmēm: Meisnera ķermenīši reģistrē, cik ātri āda tiek iespiesta kairinājuma vietā. Ruffini ķermenīši ir ādas stiepšanas stipruma sensori. Merkela šūnu receptori reaģē uz noturīgu pieskārienu, un Pačini ķermenīši– uz vibrāciju. Tur atrodas arī brīvie nervgaļi, kas reģistrē savainojumus,  ķīmiskus un termiskus kairinājumus un rada sāpju uztveri smadzenēs.

 

 www.navlaikasapem.lv